SIF_EEZ_graf_el

Izmaiņas zivju sabiedrībās Latvijas upēs (II daļa)

Dr.biol. Jānis Birzaks, Latvijas ihtioloģijas biedrība

 Diskusija

Zivju skaitu ietekmē daudzi, gan dabiski, gan antropogēni faktori. Bieži vien tie nav zināmi vai nav apzināti, taču tas nav traucējis izvirzīt nepamatotas hipotēzes, pesimistiskas prognozes un apgalvojumus. Ļoti populāri ir apgalvojumi “zivju resursi tiek nesaudzīgi izlaupīti”, vai tie jau ir “izlaupīti” un netiek saglabāti “nākamajām paaudzēm”. Līdzīgus apgalvojumus par zivju resursu stāvokli mūsdienu Latvijas teritorijā atrodam jau no 19. gadsimta, kad Liflandes gubernators sniedza ziņojumu tā laika valdībai, ka “zivju nozveja …… ievērojami un pastāvīgi samazinoties”. Šīs sūdzības pamatotības izpētei 1851.- 1852. gadā akadēmiķa Bēra vadībā tika organizētas vairākas ekspedīcijas reģiona piekrastes ūdeņos, upēs un ezeros (citēts pēc Kondratjeva, 2012).

19. gadsimta beigās publicēts lielāka apjoma tautsaimniecisks darbs par Daugavu un tās zivīm, zvejniecību. „Neskatoties uz daudzajām Daugavā ietekošajām upēm un strautiem, to ūdeņu tīrību un straujumu, mūsdienās mūsu upe neizceļas ar īpašu zivju daudzveidību un bagātību. …. Taču ir atsevišķas norādes, ka agrāk gan tās bijušas daudz” (Сапунов, 1983).

Vēlāk, proti, ap 1920.- 1930. gadu Latvijā žurnālā „Mednieks un Makšķernieks” (M&M) atrodama virkne publikāciju, kurās apgalvo, ka iekšējo ūdeņu resursi ir nesaudzīgi izlaupīti. Līdzīgi konstatēts, ka ezeru nomnieki peļņas gūšanai nesaudzīgi ekspluatē zivju resursus (Cukurs, 1930).

Padomju periodā, 1950.- 1960. gados, par vainīgiem tiek pasludināti gan ezeru nomnieki, gan vācu fašisti (Мосевич, Кумсаре, 1955;  Andrušaitis, 1960). Vienlaicīgi gan secināts, ka Padomju Latvijas „zvejniecība un zivrūpniecība trīskārt pārsniegusi buržuāziskās Latvijas vidējās zivju nozvejas, sasniedzot to, ko buržuāziskā Latvija nespēja veikt 20 gados” (Priedītis, 1951).

Šādi mēs varētu turpināt līdz pat mūsdienām, kad par galvenajiem vaininiekiem atkal pasludināti kā zvejnieki, tā arī zinātnieki un administrācija. Taču, ja iepriekšminētās hipotēzes būtu apstiprinājušās, Latvijas iekšējos ūdeņos nebūtu ne zvejnieku, ne makšķernieku, ne zivju. Turklāt iepriekšminētās pesimistiskās prognozes apvieno dažas kopīgas iezīmes:

  • zivju resursu sliktais stāvoklis tiek pamatots ar neracionālu saimniekošanas modeli;
  • prognozes netiek pamatotas ar lauka pētījumu datiem un to analīzi, labākajā gadījumā tās balstītas uz ne vienmēr pareizi interpretētiem zvejas datiem vai lomiem makšķerēšanā, bet vairumā gadījumu – uz pesimistisku prognozi. Netiek ņemti vērā zivju krājumu veidošanās un populāciju dinamikas pamatprincipi.

Mūsu pētījumi aptver tikai 21 gada periodu, kas ir garākā daudzsugu novērojumu rinda par zivīm Latvijas upēs. Atšķirībā no ezeriem un ūdenskrātuvēm upēs:

  • rūpnieciski tiek zvejots galvenokārt upes nēģis, citu sugu rūpnieciskā zveja veikta tikai Daugavā un Buļļupē;
  • Upēs ir aizliegta rūpnieciskā zveja ar tīkliem;
  • zivju krājumi upēs tiek papildināti galvenokārt ar ceļotājzivīm (lasis, forele (taimiņš), vimba, upes nēģis un zutis) vai lašveidīgajām zivīm (forele, alata), kā arī vēdzeli Bārtā un Ventā.

Tādējādi monitoringā konstatētās zivis galvenokārt ir dabiskas izcelsmes, to resursus izmanto makšķerēšanā.

Kā zivju uzskaites metode tiek lietota elektrozveja. Atšķirībā no zvejas un makšķerēšanas metodēm tā ir ievērojami mazāk selektīva attiecībā pret zivju sugām un to izmēru. Elektrozvejā tiek noķerti zivju mazuļi un zemmēra zivis, bet vislielākajā skaitā – zvejā un makšķerēšanā neizmantotas sugas (vai sugas, kas tiek izmantotas kā ēsma). Latvijas upju zivju sabiedrībās pēc skaita dominē bārdainais akmeņgrauzis, mailīte, grundulis un rauda, to īpatņi veido vairāk nekā 60% no kopējā zivju skaita upēs. Atšķirībā no zvejas un makšķerēšanas pētnieciskajā elektrozvejā galvenokārt tiek nozvejotas zivis, kas pēc kāda laika papildinās zivju resursus (zivju resursi – tā zivju daļa, kas var tikt izmantota zvejā un makšķerēšanā (In general, refers to elements of a natural aquatic resource (e.g. strains, species, populations, stocks, assemblages that can be legally caught by fishing). May sometimes be taken as including also the habitat of such resources, kopēts http://www.st.nmfs.noaa.gov/st4/documents/FishGlossary.pdf), t.i., tās vēl nav sasniegušas zvejā un makšķerēšanā atļauto izmēru, kā arī sugas, kuras netiek izmantotas kā resursi (mailīte, akmeņgrauzis u.c.). Pie lielāka monitoringa apjoma tās ir vairāk nekā 30 sugas (2. tabula).
Lielākā daļa Latvijas upēs sastopamo zivju sugu ir ekoloģiski tolerantas vai nevar tikt uzskatītas par ekoloģiski jutīgām. Tās lielā daudzumā sastopamas arī vidējas un sliktas ekoloģiskās kvalitātes upēs, to daudzuma izmaiņas var izmantot kā vides kvalitātes indikatoru.

Antropogēnā darbība līdakas daudzumu upēs ietekmē drīzāk labvēlīgi. Līdakas daudzums pieaug upēs vai to posmos, kas nav pieejamas ceļotājzivīm. Tās biežāk sastopamas morfoloģiski pārveidotās upēs, kā arī upēs, kuru sateces baseinā lielākas platības aizņem lauksaimniecībā izmantojama zeme un apdzīvotas vietas. Līdakas skaitu uz upes laukuma vienību neietekmē upes sateces baseina platība (vienkāršoti – upes lielums). Tās daudzums samazinās, pieaugot upes vidējam kritumam un skābekļa daudzumam ūdenī, bet pieaug siltūdens upēs ar ūdens temperatūru vasaras periodā lielāku par 18° C. Palielinoties upes aizaugumam, līdaku skaits uz biomasu konkrētā vietā pieaug vairāk kā divas reizes. Upju aizaugšana, pieaugot antropogēnās darbības intensitātei, ir vispārzināma parādība, kas no vienas puses upes ekoloģisko stāvokli pasliktina, bet no otras – uzlabo dzīves apstākļus ekoloģiski mazprasīgām sugām. Viens no faktoriem, kas nosaka aizauguma pakāpi, ir apgaismojums, kas pieaug vietās, kur pie upēm atrodas aramzeme, ganības vai pļavas, t.i., antropogēni pārveidotas teritorijas (Birzaks, 2007; Birzaks, 2013).

Līdaku daudzumu un produkciju ūdenstilpē nosaka tai piemēroto dzīvotņu platība, kas faktiski ir ūdenstilpes daļa ar dažādām ūdensaugu sabiedrībām: iegrimušie augi, augi ar peldošām lapām utt. Būtiska nozīme līdaku atražošanai ir palienēm un ar upēm saistītām attekām, sānupēm u.c. stāvoši ūdeņi, kas saistīti ar upi (back waters). Līdakas dzīvotņu atjaunošana, bet ne akvakultūrā audzētu tās mazuļu ielaišana upēs un ezeros, tiek uzskatīta par nozīmīgāko pasākumu tās populāciju uzturēšanai (Smith et. al, http://www.michigan.gov/documents/dnr/ManagementPlanNorthernPike_344154_7.pdf; ).

Akvakultūrā audzētu līdakas mazuļu ielaišanu praktizē tikai ūdeņos, kur šai sugai ir slikti vairošanās apstākļi, tā iznīkusi vai nav bijusi sastopama. Piemēram, interneta vietnē http://www.dnr.state.mn.us/fish/northern/management.html, kur aprakstīts līdakas krājumu atjaunošanas un pārvaldības zinātniski izstrādāts plāns Minesotā (ASV), atrodam: “Northern pike stocking isn’t often undertaken on a large scale and is easily overdone. Research has shown that in a lake with a naturally abundant northern pike population, fewer of the stocked fish are caught by anglers. So, stocking northern pike often is a waste of time and money. Moreover, a recent Minnesota study has shown that continued stocking of northern pike can hurt other game fish and panfish populations”.
Saskaņā ar mūsu datiem vēdzeļu skaits pieaug upēs un upju posmos augšpus aizsprostiem. Mākslīgo uzpludinājumu veidošana upēs palielina vēdzeļu daudzumu upes sateces baseinā augšpus antropogēniem šķēršļiem (McPhail 1997, Birzaks, 2007; Birzaks, 2013), citi antropogēnās darbības faktori to skaitu zivju sabiedrībās būtiski neietekmē. Līdzīgi kā līdaku, arī vēdzeļu skaits ritrāla aukstūdens upēs ir mazāks, salīdzinot ar lēni tekošām upēm. Arī vēdzeles tiek mākslīgi atražotas. Ap 4,5 mlj. kāpuru un mazuļu no 2007.- 2012. gadam ielaisti 3 upēs, galvenokārt Bārtā un Ventā. Spriežot pēc monitoringa datiem, vēdzelei Latvijas upēs pašlaik ir salīdzinoši labvēlīgi apstākļi, kas nosaka strauju tās īpatņu skaita pieaugumu. Iespējams, ka siltāku ziemu apstākļos, vēdzeles gūst iespēju migrēt uz nārstu mazajās upēs, kur bargākās ziemās varētu būt ļoti zems ūdens līmenis. Pēdējos gados vēdzeļu mazuļi konstatēti 35 – 40% apsekoto vietu. Pētījumu rezultāti liecina, ka vēdzeļu nārsta efektivitāti būtiski ietekmē straujas ūdens līmeņa svārstības, jo tās nārsto relatīvi seklās vietās (Bonar et al., 1997).

Asaru skaitam Latvijas upēs ir tendence pieaugt. Pētījumu rezultāti liecina, ka asaru skaits pieaug, samazinoties upes ekoloģiskajai kvalitātei. To skaits pieaug arī upēs ar aizsprostiem, līdzīgi arī upēs, kas savienotas ar ezeriem vai mākslīgām ūdenskrātuvēm. Asaru skaits upē palielinās, pieaugot tās sateces baseina platībai un ūdens temperatūrai, bet samazinās upēs ar lielāku vidējo kritumu un aukstu ūdeni (Birzaks, 2013).

 

Raudu skaita palielināšanās lašupju straujtecēs varētu liecināt par upju ekoloģiskās kvalitātes pasliktināšanos, savukārt to skaita pieaugumu zivju sabiedrībās saista ar negatīvām izmaiņām ekosistēmās, galvenokārt eitrofikāciju (Lappalainen, 2002). Raudu izmanto kā indikatorsugu, tās daudzums liecina par  ūdeņu ekoloģisko kvalitāti.

Foreļu daudzumu upēs negatīvi ietekmē antropogēnā darbība, un to populācijās īpatņu skaits sarūk, pasliktinoties upes ekoloģiskajai kvalitātei. Foreļu skaits ir mazāks upēs, kas nav pieejamas to ceļotājformai, kā arī upēs, kas iztaisnotas vai kuru hidroloģiskais režīms ir pārveidots.

 

Forele ir tipiska mazo un vidējo upju suga, tās īpatņu skaits samazinās, pieaugot upes sateces baseina platībai un ūdens temperatūrai, bet pieaug aukstūdens upēs ar vidējo kritumu >1 m/km. Piemēram, ja upēs ar baseina platību S< 100 km2 foreļu skaits vidēji bija 11 eks./100 m2, tad upēs ar S> 1000 km2tās daudzums bija tikai 0,9 eks./100 m2. Aukstūdens upēs foreļu daudzums uz upes laukuma vienību ir vidēji 5 reizes lielāks, nekā siltūdens upēs (Birzaks, 2013).

Pēdējos gados tās 0+ mazuļu ielaišanas apjoms sasniedzis 300-400 tūkst., taču rezultātu monitorings nav veikts un plānots. Par ielaišanas pamatojumu kalpoja apgalvojums, ka foreļu daudzums upēs strauji sarūk. Ielaišanas efektivitātes novērtēšanu neveica, mazuļu ielaišanas monitorings nav paredzēts. Taču citu projektu ietvaros Ogres upes apsekošanu veica 2003., 2004., 2008. un 2013. gadā, attiecīgi  4, 3, 3 un 11 vietās.

 

4.tabula Lašveidīgo zivju ielaišana un aklimatizācijas efektivitāte Ogres upē

Zivju ielaišana

Noķerto zivju skaits pa vecumu grupām

Alata

Strauta forele

0+

1+

2+

Vecākas

2003

0

0

0

0

2004

2000

0

0

0

0

2005

2000

2006

20000

2007

28500

2008

18000

15000

0

alata(2), forele (4)

alata(1), forele(1)

0

2009

10000

15000

2010

30000

2011

50000

2012

nav datu*

2013

50000

forele (291)

0

0

forele(1)

nav datu*- laistas, nav zivju laišanas protokolu

1- tieši ielaišanas vietā pie “Ogrēniem”

alata(2)- suga(zivju skaits)

 

Laikā no 2004. gada Ogres upē regulāri laistas 3 lašveidīgo zivju sugas, alata, strauta forele un varavīksnes forele, kopā 300 tūkst. Līdzšinējā pieredze liecina, ka zinātnieku rīcībā nenonāk visi dokumenti par zivju ielaišanu. Ļoti iespējams, ka ielaisto zivju skaits bija lielāks.  Mūsu rīcībā nav datu par foreļu makšķerēšanas sacensībām ielaisto un sacensībās noķerto foreļu daudzumu. Daļa zivju laistas arī Ogres pietekā Līčupē. Ne vienmēr ir pieejami dati par precīzām zivju ielaišanas vietām. Strauta foreles un alatas mazuļi laisti galvenokārt 0+ vecumā (vienvasaras mazuļi), sacensībām – vecākas zivis.

Alata un strauta forele dzimumgatavību sasniedz 3-4 gadu vecumā, to dzīves ilgums Latvijas upēs visticamāk nepārsniedz 6-7 gadus. Kontrolzveju rezultāti neliecina par veiksmīgu ielaisto zivju aklimatizāciju, jo zivis noķertas vai nu īsi pēc to ielaišanas un nelielā skaitā. Nav  konstatētas 0+ vecuma alatas, vienvasaras foreles noķertas tikai to ielaišanas vietā. Tas liecina, ka šo sugu pašatražošanās Ogres upē nenotiek vai ir nebūtiska. Upēs ar dabiskām šo sugu populācijām, kas pašatražojas, parasti tiek noķertas 0-4+ vecas foreles un 0+- 2+ alatas. To daudzums, pieaugot vecumam, būtiski samazinās, taču katru gadu konstatējami 0+ un 1+ mazuļi, kas liecina par sugas regulāru atražošanos. Gadījumos, kad regulāra zivju atražošanās nenotiek, ir korekti secināt, ka nav izveidojusies pašatražojoša attiecīgās zivju sugas populācija. Ogres gadījumā elektrozvejas rezultāti ļauj izdarīt secinājumu, ka lašveidīgo zivju ielaišana nav bijusi efektīva (4.tabula).

Acīmredzot apgalvojums, ka foreļu skaits upēs samazinās vai iznīkst, jāvērtē kritiski. Iespējams, ka tādējādi domātas izmaiņas foreļu populāciju vecuma struktūrā, t.i., ka samazinās foreļu, kas garākas par 30 cm, skaits.
Mūsu pētījumi upēs aptver tikai 21 gada periodu. Vēsturiski garākas (no 1946. gada) ir tikai rūpnieciskās zvejas datu rindas, taču tā galvenokārt veikta lielākajās upēs, nav datu par saimnieciski nenozīmīgajām sugām. Agrāk tikusi aprakstīta ihtiofauna, taču zivju skaits un tā izmaiņas vērtētas galvenokārt ceļotājzivīm. Liela daļa no sugām, kas nav saimnieciski izmantojamas, uzskatītas, par retām, Latvijas upju ihtiofaunai pieskaitītas sugas, kas nav sastopamas ne Latvijā, ne tās kaimiņvalstīs (Birzaks, et al., 2011). Taču, kā jau minēju, pētījumu trūkums nav traucējis izvirzīt hipotēzes, ka zivju resursu stāvoklis pasliktinās.

Līdzīgi jau 19. gadsimtā Liflandes gubernatora ziņojuma par zivju resursu slikto stāvokli rezultātā tika organizēta speciāla ekspedīcija, par kuras vadītāju iecēla tā laika zinātnisku autoritāti akadēmiķi Bēru. Ekspedīcijas darba lauks un interešu loks bija ļoti plašs. Tika apsekots zvejas stāvoklis piekrastes ūdeņos, ezeros (tai skaitā Peipusa ezerā) un lašupēs, arī Daugavā, Gaujā un Salacā. Bērs atzīmēja, ka lašu skaits samazinās, bet vienlaicīgi raksta, ka lašu daudzums vēl ir diezgan liels. Pieminot aizliegumu barot kalpus ar lašiem biežāk nekā divas reizes nedēļā, Bērs skaidro, ka ”šāds ieradums tikpat kā nav izpildāms”, jo ievērojami pieaudzis lašu patērētāju skaits. Acīmredzot saimniekiem vairs “nav pa kabatai” barot kalpus ar lašiem, lašus izdevīgāk pārdot pilsētniekiem.

Bērs uzskatīja, ka zivju krājumu samazināšanās notiek cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā, kur bez zvejas vainojama lauksaimniecības attīstība, mežu izciršana, pārmērīgs iedzīvotāju skaits. Aizliedzami “mērķim neatbilstoši zvejas veidi”, īpaši zivju mazuļu izķeršana. Tas sevišķi attiecas uz ezeriem.  Bērs izprata zivju populāciju dinamikas likumsakarības. Savos darbos viņš izvirza postulātu, ka katrā ūdenstilpē var mitināties tikai tāds zivju skaits, kas spēj tur atrast sev barību: “..noteiktas sugas zivju skaits ir pilnībā atkarīgs no pieejamā barības daudzuma, un lielai auglībai ir tikai tāda nozīme, ka tā var kompensēt zivju bojāeju”. Ļoti interesants ir akadēmiķa spriedums par zivju bagātību senāk. “Un tiešām, vēsturnieki viennozīmīgi apgalvo, ka senākās ziņas norāda uz lielāku zivju bagātību pirms dažiem gadsimtiem. To nav iespējams matemātiski pierādīt, jo nav skaitlisku datu par nozveju senajos laikos, bet var viennozīmīgi apgalvot, ka tajos laikos varēja zvejot ar mazāku piepūli”. Liels nozvejas apjoms, kad zivis iegūtas milzīgos daudzumos un ar tām mēsloti lauki, drīzāk jāuzskata par retu atgadījumu, kam zvejnieki nav bijuši sagatavojušies, un loms sabojājies, jo to nebija iespējams pārdot vai saglabāt, nevis vēsturisku likumsakarību (citēts pēc Kondratjeva, 2012).

40 gadus vēlāk izdotā darbā (Сапунов, 1893) minēts, ka agrāk zivju Daugavā bijis vairāk. Taču jāatceras, ka raksta autors nebija profesionāls ihtiologs un dzīvoja mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, Vitebskas pilsētā. Dati grāmatai vākti no korespondences ar personām, kuras piekritušas sniegt ziņas par zivīm un to nozveju Daugavā. Šim darbam raksturīgas daudz atšķirību no vēlākiem autoriem. Tas liecina, ka šādā veidā vākta informācija bijusi neprecīza. Piemēram, darbā minēts, ka Rīgas tirgū regulāri pārdod Daugavā zvejotas stores. Darbā minēts, ka Rīgas tirgū lielā daudzumā pārdod jūras nēģi, sugu, kura visā Baltijas jūras baseinā uzskatām par retu ieceļotāju. Profesionāļi pauda atšķirīgus uzskatus. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka senatnē (1. gadu tūkstotis pirms mūsu ēras līdz 13. – 14. gadsimtam) store Daugavā bijušas samērā bieži sastopamas zivs (Sloka, 1970; Sloka, 1977). Tā minēta kā Daugavā regulāri zvejota (Грацианов, 1907), citu autoru publikācijās stores atzītas par ļoti retām jau no 19. gadsimta, bet jūras nēģi – par retiem ieceļotājiem (Kawall, 1858; Берг, 1911). Taču atsevišķi autori apgalvojuši, ka store Daugavā nekad nav nārstojusi (Терлецкий, 1879 citēts pēc Жуков, 1965).

No 1920. gadiem un atsevišķos gadījumos arī agrāk, Latvijas ūdeņos veikti vērienīgi antropogēni pārveidojumi. Meliorācijas darbu rezultātā daļa upes, parasti tās augštece, bieži tika savienota ar blakus esošu upi. Tā rezultātā samazinājās upes notece un zivju dzīvotņu platība. Šādi pārveidojumi veikti, piemēram, Palsas upē (tās augštece savienota ar Vizlu), Svētupe savienota ar Salacu caur Jaunupi, Langas upe savienota ar Rīgas jūras līci u.c. Užavas upes meliorēta jau 19. gadsimtā (http://www.rbsskals.lv/lat/melioracijas-vesture). Šī faktora ietekme tieši nav novērtējama, jo pārveidojumi veikti pirms desmitiem gadu. Zivju sabiedrību struktūra pirms pārveidojumiem nav fiksēta. Regulējot ezeru līmeni, pārveidotas upes, piemēram, Salacas augštece (Cukurs, 1930), upes ap Lubāna ezeru, u.c. “Sedu visā viņas garumā padziļinot un Burtnieku ezera līmeni pazeminot. Lai pēdējo mērķi sasniegtu, tad arī ezera izteka, Salaca, bij viņas augšgalā lielākā gabalā padziļinājama. Šo lielisko projektu realizēja neviens cits kā mūsu pašu valdība, rūpējoties par savas zemes labklājību. …To sāka 1924. rudenī un beidza 1928. gada rudenī. …. Tikai gan viens zaudējums, – upes un ezera krastu krāšņums daudz cietis. Bet tā tas arvien un visur, dzīves praktiskā puse ņem virsroku pār dzīves aistētisko pusi”. “Salacas augšgals, 8 km garumā, 1928. un 1929.g. izbagarēts un padziļināts, lai  pazeminātu Burtnieku ezera līmeni tā apkārtnes zemo pļavu un lauku nosusināšanai”. Autors piemin, ka senos laikos ezerā ietekošās upes bijušas ūdeņiem bagātākas, taču neredz kopsakaru, ka izmaiņu iemesls bijusi antropogēnā darbība, sevišķi lauksaimniecības attīstība. Jūras zivju trūkums un samazināšanās Salacas augštecē un ezerā saistāma ar Staiceles papīrfabrikas aizsprostu. (Cukurs, 1930)

M&M 1934. gada nr.2 Apskata sadaļā “Lubānas ezeram dienas skaitītas!” pieminēts “meliorācijas trakums”, kura rezultātā iet bojā Lubānas ezers un tajā mītošās zivis. Tur ievietota arī atsauce par Sedas upes meliorācijas negatīvo ietekmi uz Burtnieka ezeru. Mūsdienās Lubāns pieder pie zivsaimnieciski produktīvākajām Latvijas ūdenstilpēm. Ziņots par foreļu indēšanu Līgatnes upē ar ķimikālijām (M&M, nr.3, 1992. gads).

Pēc LR VARAM datiem (Anonymous, 2009) 55 no 203 jeb 27,1% Latvijas upju ūdensobjektu ir morfoloģiski pārveidoti. Liela daļa no mazajām potamāla upēm Latvijā  kļuvušas par meliorācijas sistēmu sastāvdaļu. Šo upju dabiskais tips Latvijā faktiski vairs neeksistē (Birzaks, 2012).

Upēs pludināti koki (līdz 20. gadsimta 1960. gadiem), novērota piesārņojuma un indīgo vielu ietekme. Mūsdienās līdz 25% Latvijas virszemes ūdensobjektu pēc ūdens kvalitātes novērtēti kā slikti vai ļoti slikti.

(http://www.meteo.lv/fs/CKFinderJava/userfiles/files/Vide/Udens/stat_apkopojumi/udens_kvalit/2010_Zinojums_par%20_virszemes_un_pazemes_udenu_aizsardzibu.pdf)

Latvijas upēs pēc 1990. gada līdz 2000. gadam tika novērota ūdens kvalitātes uzlabošanās, kas bija skaidrojama ar aptuveni 15-kārtīgu izlietoto minerālmēslu daudzuma samazināšanos lauksaimniecībā un būtiskiem uzlabojumiem vides aizsardzībā (Juhna, Klavins, 2001). Taču iegūtie rezultāti nav vērtējami tik vienkārši, jo pastāv biogēnu noteces sezonāla variabilitāte, būtiskas atšķirības starp gadiem, ko nosaka citi faktori, ne tikai minerālmēslu lietošanas intensitāte (Stalnacke et al., 2003; Jansons et al., 2011).

Padomju periodā veikti vērienīgākie upju ekosistēmu pārveidojumi, piemēram, izbūvējot Daugavas HES kaskādi, kas ietekmēja zivju resursus ne tikai upē, bet arī Rīgas jūras līcī (Ojaveer, Gaumiga, 1995). Attīstoties rūpniecībai un lauksaimniecībai, būtiski pieauga ūdeņu piesārņojums un eitrofikācija. Šī iemesla dēļ 1980. gados pārtrauca celulozes ražošanu Staiceles papīrfabrikā un nolaida ūdens līmeni ūdenskrātuvē, taču aizsprosta pamatu nenojauca, kas vēl joprojām ierobežo ceļotājzivju migrāciju. Lielupē lejpus Slokas celulozes fabrikas un Jelgavas cukurfabrikas regulāri novērota zivju nobeigšanās. Zivju masveida nobeigšanās piesārņojuma rezultātā tikai pēdējos gados reģistrēta Daugavā, Lielupē, Mūsā, Alokstē, Tumšupē, Vesetā, Ičā un citās upēs. Zivju izindēšana Mārupē un Māras dīķī parādīja, ka pat pilsētas teritorijā ekoloģiski sliktas kvalitātes ūdenstilpēs zivju biomasa sasniedz 200 un vairāk kg uz hektāra. Zušu masveida nobeigšanās Alauksta (2011. gadā) un Alūksnes (2012. gadā) ezeros samazināja jau tā mazos zušu krājumus Latvijas iekšējos ūdeņos. Zivju slāpšana ezeros skābekļa deficīta rezultātā sevišķi intensīva bija 2005./2006. gada ziemā, kad gāja bojā simtiem tonnu zivju. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt.

Upēs līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāk nekā 700 antropogēno šķēršļu, galvenokārt dzirnavu aizsprostu veidā. To lielākā daļa būvēti agrāk, jau pirms Daugavas HES kaskādes. Daļa no tiem, ap 160, pašlaik pārveidoti par HES. Aptuveni 60% Latvijas upju baseinu teritoriju ceļotājzivīm nav pieejami (Birzaks, 2013). Mazākajās upēs un strautos zem ceļiem izbūvēto caurteku ietekme uz zivju migrāciju nekad nav tikusi novērtēta, taču šādu vietu, iespējams, ir tūkstošiem.

Dabisko un antropogēnās darbības faktoru ietekme uz zivju sabiedrību struktūru bieži ir līdzīga. Kopumā Latvijas upēs, pieaugot upju sateces baseina platībai, samazinās to kritums (tikai vienai upei ar sateces baseinu >1000 km2 vidējais kritums ir >1m/km) un pieaug ūdens temperatūra. Vienlaikus lielajās upēs pieaug biotopu daudzveidība. Tas novērojams, piemēram, lašupēs, kuru ritrāla un potamāla posmos sastopamas ļoti atšķirīgas zivju sabiedrības. Šo faktoru rezultējošā ietekmē upēs pieaug sugu skaits un daudzveidība, kā arī zivju īpatņu relatīvais skaits un biomasa. Līdzīgi tam antropogēnās darbības rezultātā, pieaugot biogēnu saturam, antropogēno šķēršļu daudzumam un morfoloģiskajiem pārveidojumiem upēs, kā arī mainoties zemes lietošanai upes sateces baseinā, pieaug eiritopo un ekoloģiski toleranto sugu un to īpatņu skaits un biomasa. Lietuvā veiktā pētījumā konstatēts, ka mākslīgās ūdenskrātuves, tāpat kā ezeri, upes sateces baseinā palielina relatīvo zivju skaitu un to biomasu par aptuveni 30% (Virbickas, 1998). To parasti skaidro ar temperatūras režīma izmaiņām. Vairāk pieaug ekoloģiski tolerantu zivju sugu – raudas un asara – skaits un biomasa, bet samazinās foreļu relatīvais daudzums. Tomēr nedrīkst uzskatīt, ka aizsprostu un mākslīgu ūdenskrātuvju ierīkošana Latvijas upēs būtu nešaubīgi atbalstāma. Iekšējo ūdeņu zivju resursi tiek izmantoti nepilnīgi, un šī tendence acīmredzot turpināsies (Birzaks, 2007). Tāpēc būtiski ir saglabāt esošās ceļotājzivīm pieejamās upes dabiskā stāvoklī, nevis palielināt to bioloģisko produktivitāti, ierīkojot aizsprostus un ūdenskrātuves.

Faktiski starp antropogēnajiem un dabiskās ietekmes faktoriem pastāv kovariance (Allan, 2004). Taču atsevišķi tās ietekmes veidi būtiski samazina bioloģisko daudzveidību un ekoloģiski jutīgo zivju sugu īpatņu skaitu un biomasu. Izņēmums ir aukstūdens upes, kur antropogēnās darbības rezultātā bioloģiskā daudzveidība palielinās, mainot to dabisko stāvokli. Līdzīgi, piemēram, Vācijas mazajās upēs antropogēnās ietekmes rezultātā novērota liela daudzveidība, tajās konstatēts vairāk nekā 70% reģiona ihtiofaunā sastopamo sugu (Feiseler, Wolter, 2006). Iespējams, ka kopējā antropogēnā ietekme Latvijas upēs ir salīdzinoši neliela, tāpēc nav novērojama zivju skaita un biomasas samazināšanās, kas raksturīga industriāli attīstītās valstīs (Poff et al., 1997). Latvijas upēs pēdējos 50 gados būtiski mainījusies atsevišķu sugu izplatība, samazinoties ceļotājzivīm pieejamajai teritorijas daļai, bet pieaugot dažu vietējo un invazīvo sugu izplatībai un īpatņu skaitam. To noteikuši kā dabiski, tā antropogēni faktori. Tomēr, izņemot stori un spāri, Latvijas ihtiofaunā 20. gadsimtā nav izzudušu zivju sugu. Pie tam šīs sugas bijušas retas jau no 19. gadsimta kā store vai to galvenais izplatības areāls ir dienvidos no Latvijas (spāre)  (Birzaks et al., 2011, Aleksejevs, Birzaks, 2011).

Faktors, kas ietekmē atsevišķu zivju sabiedrību struktūru, ir globālās klimata izmaiņas. Šim faktoram acīmredzot ir gan dabiska, gan antropogēna komponente. Latvijas upēs novērojama tādu ekoloģiski tolerantu zivju sugu kā rauda, asaris, līdaka un vēdzele skaita pieaugums (Birzaks, 2013). Taču mūsu rīcībā esošās datu rindas ir pārāk īsas, lai novērtētu šo izmaiņu saistību ar klimata izmaiņām. Latvijas upēs ilgtermiņā novērojamas ūdens temperatūras izmaiņas, mainījies ūdens gada noteces sadalījums, ledus iešanas termiņš u.c. rādītāji, kas liecina par klimata izmaiņu ietekmi uz upju ekosistēmām (Lizuma et al., 2007; Spriņģe et al., 2007).

Klimata izmaiņas jāvērtē kompleksi, kopā ar citām antropogēnām ietekmēm. Tās ir analizētas attiecībā uz pēdējiem 100–150 gadiem, par kuriem pieejami meteoroloģisko novērojumu dati. Šis periods sakrīt ar kopējo antropogēnās darbības pieaugumu visdažādākajās tā izpausmēs (Богуцкая et al., 1978; Daufrense, Boet, 2007). Dabisko faktoru detalizēta ietekme uz zivju izplatību un sastopamību Latvijā nav zināma, taču ilgtermiņā acīmredzot bijusi saistīta ar klimata maiņu. Spriežot pēc atradumiem arheoloģiskajos izrakumos, siltummīlošas zivju sugas, kā sams, zandarts un salate, senajos laikos bijušas plašāk izplatītas nekā 19-20 gs., bet mūsdienās to izplatība atkal palielinās (Aleksejevs, Birzaks, 2011).

Mūsu minētie piemēri liecina, ka dažādu zivju izplatība un daudzums iekšējos ūdeņos ir mainījies gan dabisku, gan antropogēnu faktoru ietekmē. Pie tam, ne vienmēr iespējams noskaidrot šo izmaiņu cēloņus. Ilgtermiņa zivju monitoringa dati, kā arī vēsturiskie dati par zivju izplatību un sastopamību, liecina, ka Latvijas upēs ir tendence pieaugt eiritopo un ekoloģiski toleranto zivju sugu īpatņu skaitam. Kopējais zivju skaits upēs no 1990. gadiem nav būtiski samazinājies.

Raksta nobeigumā analizēsim dažus no populārākajiem mītiem, kas skar zivju resursu stāvokli iekšējos ūdeņos.

 

Zivju daudzuma būtiska samazināšanās iekšējos ūdeņos. Šis apgalvojums ir pretrunā ar faktu, ka pieaugot ūdeņu eitrofikācijai, to produktivitāte pieaug. Produktivitāti nosaka slāpekļa un fosfora savienojumu pieejamība un primārā produkcija ūdeņos, ko savukārt nosaka saules gaisma, fitoplanktons un augstākie augi ūdeņos. Šī produkcija, pieaugot ūdeņu eitrofikācijai pēdējos simts gados, ir būtiski pieaugusi. Acīmredzot ar zivju daudzuma vai resursu samazināšanos domāts kas cits- izmaiņas zivju sabiedrību sugu un vecuma struktūrā.

Par zivju daudzuma samazināšanos neliecina upju monitoringa un ezeru zivsaimnieciskās izpētes rezultāti. Zivju monitoringa lomos upēs nonāk galvenokārt mazāka izmēra zivis, kas nav sasniegušas zvejā un makšķerēšanā noteikto izmēru, bet veidos resursu papildinājumu nākotnē. No tā izriet secinājumi:

  • ja populācijā ir jaunāko vecuma grupu zivis, tad ir dzimumnobrieduši īpatņi, kas nodrošina populācijas atražošanos;
  • ja zivju ķeršanas vietā tiek konstatētas dažādu vecuma grupu zivis, tas nozīmē, ka zivju atražošanās konkrētajā vietā un upē noris regulāri.

 

Zivju daudzuma samazināšanos nosaka pārāk intensīva zveja. Ja ar zveju tiek domāta rūpnieciskā un pašpatēriņa zveja, tas nav iespējams, jo:

  • aizliegtas vairākas zvejas metodes, piemēram, zveja ar vadu, zveja ar āķu jedām;
  • aizliegta lielākā daļa zvejas upēs un uz tām izveidotās ūdenskrātuvēs, t.i., zvejai ar rūpnieciskajā un pašpatēriņa zvejā izmantotajiem rīkiem vairs nav pieejami iekšējie ūdeņi vairāku tūkstošu hektāru platībā;
  • samazinājies zivju ieguves apjoms iekšējos ūdeņos Latvijā, ko nosaka zvejas regulēšanas pasākumi (iepriekšminētie aizliegumi). Par to liecina arī tādi dati kā zvejnieku skaita samazināšanās un apzvejoto ūdenstilpju skaita un platības samazināšanās;
  • no 1990. gadiem, mainot civillikumu, būtiski tika palielināts publisko upju un ezeru skaits, faktiski upju un ezeru piekrastes zemju īpašniekiem tika atņemtas zvejas tiesības;
  • būtiski pieaudzis zvejas liegumu dienu skaits.

Ļoti vienkārši konstatēt, ka iekšējo ūdeņu zivju krājumi pārdalīti par labu makšķerēšanai, tās lomi vairākkārt pārsniedz lomu apjomu zvejā:

  • netiek regulēts loma apjoms tādām plaši izplatītām un bieži sastopamām zivju sugām, kā plaudis, rauda, plicis un asaris u.c.;
  • praktiski netiek regulēts loma apjoms plēsīgajām zivīm un zivīm, kuru daudzuma dienas limits ir noteikts, jo atšķirībā no Padomju perioda vienā makšķerēšanas reizē drīkst iegūt pa 5 eksemplāriem no katras sugas (dažām sugām 1- 3 eksemplārus). Likumdošana nenosaka kas ir “makšķerēšanas reize”;
  • makšķerēšana par papildmaksu atļauta lielākajā daļā no Padomju perioda liegumu vietām, to skaitā Natura2000 teritorijās, piemēram, Salacā, Lielupē u.c. vietās;

No tā izriet secinājumi:

  • zivsaimniecības sektors (zveja), kas ekspluatē resursu mazāko daļu, nevar tikt uzskatīts par šos resursu apdraudošu faktoru;
  • bioloģiskie dati neliecina par būtisku zivju skaita samazināšanos.

Neatbildēts ir jautājums – cik lielā mērā legālas zvejas aizliegšana “taupa” resursus nelegālajai zvejai?

Zivju saglabāšana nākamajām paaudzēm…..

Sauklis “saglabāsim zivis nākamajām paaudzēm” nav pamatots, ja analizējam Latvijā sastopamo zivju sugu dzīves ilgumu. Saskaņā ar ihtioloģijā pieņemto klasifikāciju par ilgi dzīvojošu sugu tiek uzskatītas sugas, kuru īpatņu vecums regulāri pārsniedz 15 gadus. Pie ilgi dzīvojošām sugām, kuru vecums sasniedz pat 50 gadus, Latvijas apstākļos pieder tādas zivis kā sams, zutis un karpa. No biežāk sastopamām sugām 15 gadu vecumu sasniedz samērā daudz sugu: līdaka, plaudis, asaris, līnis un karūsa. Tikai stores vecums varētu sasniegt 60- 80 gadus, kas salīdzināms ar cilvēka vecumu.

Zivis, tāpat kā citi dzīvnieki, nav nemirstīgas. Veco īpatņu skaits populācijās ir mazs, tiem nav noteicošas lomas atražošanā, pat ņemot vērā to, ka lielākiem īpatņiem lielāka individuālā auglība (ikru skaits).

Zivju daudzuma saglabāšanai un palielināšanai nepieciešama liela apjoma audzētavu zivju mazuļu ielaišana vai vienkāršoti “ja nelaidīs, nekas nebūs”. Šis ir populārākais no mītiem. Zivju laišanu parasti pamato ar:

  • kādas sugas krājumu papildināšanu, ja zināmi tās samazināšanās cēloņi. Piemēram, Daugavas laša populācija, kas HES celtniecības rezultātā zaudēja vairošanās vietas, vai zuša ielaišanu upēs un ezeros Latvijas zuša krājumu pārvaldīšanas plāna ietvaros;
  • jaunu zvejas un makšķerēšanas iespēju radīšana, parasti tas saistīts ar sugu aklimatizāciju vai introdukciju. Kā piemēru varētu minēt zušu ielaišanu Latvijas ezeros augšpus aizsprostiem, “kultūrezeru” apzvejošana, lai pēc tam veiktu karpas, sudrabkarūsas vai peledes ielaišanu.

Atšķirībā no pirmās brīvvalsts laika daudzi biotehniski pasākumi, makšķerniekiem rezervētos ūdeņos, tiek dotēti.  Tiek realizēti desmitiem zivju krājumu papildināšanas pasākumu, kuru efektivitāte nav pierādāma (ar atsevišķiem izņēmumiem). Šāda prakse bauda sabiedrības visplašāko atbalstu, jo tiek uzskatīta par noteicošo faktoru zivju resursu atjaunošanai un palielināšanai. Taču jāatceras, ka zivju ielaišana ir efektīva tad, ja tā veikta ūdenstilpē, kur attiecīgajai sugai ir brīva ekoloģiskā niša. Pretējā gadījumā pieaug zivju mazuļu dabiskā mirstība, bet zivju laišanas mērķis – resursu pieaugums – parasti netiek sasniegts.

Iepriekšminēto ilustrēsim ar grafiku (11. attēls), kas parāda, kā mainās līdakas īpatņu skaits pa garuma/vecuma grupām Latvijas upēs. Visvairāk populācijā ir mazāka izmēra zivis ar vecumu 0+ un 1+ gadi, makšķerējamu izmēru 50 cm sasniedz 8% jeb 30 eksemplāri no 375 monitoringā noķertajām līdakām. Šis, protams, ir salīdzinoši vienkāršots piemērs, taču tas parāda, ka laikā no 0+ jeb vienvasaras vecuma līdz 4- 5 gadu vecuma, kad tiek sasniegts atļautais izmērs, varētu iet bojā vismaz 90% no jaunajām līdakām. Tā ir normāla parādība dabā. Pēc zinātnieku vērtējuma 1,5 miljonu līdakas kāpuru ielaišana dod tikai 60-70 mēra līdaku, t.i., izdzīvo apmēram 0,0004- 0,0005% (Templeton, 1995).

LU 2-1

11. attēls. Līdakas populācijas upēs garuma sastāvs 2013. gadā

Jau 1930. gados pausta visai mūsdienīga atziņa par ūdeņu apsaimniekošanu. Tā J. Lībrehts pauž pretēju viedokli L. Maskovskim, proti, zivju daudzums ezeros jāregulē, zivis nezvejojot, resursu stāvoklis pasliktināsies. „M&M šad tad parādās raksti, kuros, bez kā minētu motīvu, uzstājas un apgalvo, ka, lūk, makšķernieku ūdeņu apzveja nav pielaižama, nepiedodama, kauna lieta v. t. t. Šī uzstāšanās, šķiet,  ir vairāk domāta pašu rakstītāju popularitātes celšanai, lai varētu teikt: „Lūk, mēs tik esam īstie makšķernieki, bet jūs — „makšķernieki pēdiņās””. (J.Lībrehts, 1939). Spriežot pēc šīs publikācijas, Rīgas makšķernieku biedrība izsolē iznomājusi Lielo Baltezeru un Mazo Baltezeru. Ezeri apzvejoti, lai samazinātu zivju daudzumu, bet ar noteikumu, ka zvejniekiem jāatlaiž visas līdakas, kas saglabājamas makšķernieku vajadzībām. Līdakas arī iezīmētas, lai novērtētu to augšanu un migrāciju starp Daugavas un Gaujas upju baseiniem. Autors min piemēru par foreļupi, kurā gluži pretēji līdaku daudzums tika samazināts, nolaižot dzirnavu dīķi un līdakas izzvejojot.

Mūsu rīcībā nav datu, vai Rīgas makšķernieku biedrība iesākto turpināja. Taču šis acīmredzot bija pirmais plašāka mēroga zivsaimniecisks eksperiments Latvijā un mēģinājums saskaņot visai atšķirīgās makšķernieku un zvejnieku intereses. Taču plēsīgo zivju skaita mākslīgai palielināšanai var būt arī citi, arī nevēlami efekti. Piemēram, 1924. gada Daugavas vēstneša nr.5 rakstā „Zvejniecības stāvoklis Latgalē” lasām “..ar maziem izņēmumiem pirmo vietu visos ezeros ieņem līdakas un asari. Lielu daļu ezeru pilnībā pārņēmušas plēsīgās zivis, sevišķi asari…. Plēsīgo sugu pārprodukcija lielā mērā traucē vērtīgāku sugu ieaudzēšanu….”

Tā 1929. gada 10. numurā A.Gaņģa rakstā par ezeru apsaimniekošanu jau atrodamas tā laika zinātnes atziņās balstītas rekomendācijas. “Nav vērts turēt ezerā zivis, kas vecākas par 5-6 gadiem”, jo, sākoties dzimumnobriešanai, zivju augšanas ātrums samazinās. Rakstā izvērtēta “ezeru ražība”, un, iespējams, pirmoreiz populāri tiek skaidrota pirmējās produkcijas nozīme zivju biomasas pieaugumā, kas plēsīgai sugai, kā līdaka, ir daudzkārt neefektīvāka nekā “miermīlīgām” zivīm. Interesanta arī doma, ka efektīvai ezera apsaimniekošanai svarīgi, lai tam būtu viens saimnieks.

Jāatceras, ka mēs dzīvojam antropogēni izmainītā un pārveidotā vidē. Pieaugot zivju skaitam ūdenstilpēs, novērojama ūdens kvalitātes pazemināšanās, aļģu ziedēšana, pieaug upju un ezeru aizaugšana ar ūdensaugiem. Šos procesus lielā mērā var novērst racionāla zivsaimniecība, kurā ir vieta gan makšķerēšanai, gan rūpnieciskajai un rekreācijas zvejai. Jāatceras, ka, izmainot iekšējo ūdeņu ekosistēmas, mēs vienlaicīgi uzņemamies atbildību par to uzturēšanu, kas savukārt nav iedomājama bez zivju resursu izmantošanas, t.i., zvejas un makšķerēšanas.

 

Autors Dr. Biol. Jānis Birzaks.

Publikāciju finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.

Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.
 

 

Izmantotā literatūra

 

Allan J. D. 2004. Landscapes and riverscapes: the influence of land use on stream ecosystems. Annu. Rev. Ecol. Syst., 35: 257-284.

 

Anonymous. 2009. Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni. Pieejams: httpa://www.vidm.

gov.lv/lat/darbibas_veidi/udens_aizsardziba_/upju_baseini/ [Skatīts 2012. gada 15. aprīlī]

 

Anonymous, 1984. Latvijas padomju enciklopēdija, 5. sējuma 2. grāmata.- 1. izdevums, -Rīga. 800 lpp.

 

Aleksejevs E., Birzaks J. 2011 Long- term changes in the icthyofauna of Latvia’s inland waters. Sc. Journal of Riga Techn. Univ. Environmental and Climate Technologies, 13 (7):  9- 18.

 

Andrušaitis G. 1960. Zivju savairošana un aklimatizācija Latvijā. Grām.: Latvijas PSR iekšējo ūdeņu zivsaimniecība IV. Rīga, 41.-70. lpp.

Birzaks J. 2007. Latvijas iekšējo ūdeņu zivju resursi un to izmantošana. Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata 2007. 11.gads. Rīga, 66- 82 lpp.

 

Birzaks J. 2008. Latvijas iekšējo ūdeņu zivju resursi un to izmantošana. Latvijas Zivsaimniecības gadagrāmata 2007. Rīga, 66.-82. lpp.

 

Birzaks J. 2010. Latvijas zušu krājumu pārvaldības plāns. Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata 2010. 14. gads., Rīga, lpp. 50- 60.

 

Birzaks J. 2013. Latvijas upju zivju sabiedrības un to noteicošie faktori. Latvijas universitāte, Rīga, 191 lpp.

 

Birzaks J., Aleksejevs Ē., Strūģis M. 2011. Occurence and distribution of fish in rivers of Latvia.

Proc. Latvian Acad. Sci., section B, 65 (3/4) (674/675): 20-30.

 

Bonar S. A., Brown L. G., Mongillo P. E., Williams K. 2000. Biology, Distribution and Management of Burbot (Lotal lota) in Washington State. Northwest Science Vol. 74, No.2, pp. 87- 96.

 

Cukurs R. 1930. Burtnieku ezers un tā upes. [The lake Burtnieks and that rivers] Valters un Rapa, Rīga. lpp. 63. (in Latvian)

Daufrense M., Boet P. 2007. Climate change impacts on structure and diversity of fish communities in rivers. Global change biology, 13 (12): 2467-2478.

 

Fieseler C., Wolter C. 2006. A fish-based typology of small temparate rivers in the north-eastern lowlands of Germany. Limnologica, 36: 2-16.

 

Jansons V., Lagzdins A., Berzina L., Sudars R., Abramenko K. 2011. Temporal and spatial variation of nutrient leaching from agricultural land in Latvia: long term trends in retention and

nutrient loss in a darinage and small catchment scale. Sc. Journal of Riga Technical University.

Environmental and Climate technologies, 13 (7): 54-65.

 

Kawall, H. 1858. Fische in Kurland und an den Küsten der dasselbe begränzenden Ostsee, mit Berücksichtigung von Livland. Das Inland. 23. Jahrg. Dorpat, Nr. 33, 534-536 S., Nr. 35, 561-598 S., Nr 36, 579-583 S. (in German).

 

Kļaviņš M., Rodinovs V., Kokorīte I., Kļaviņa I., Apsīte E. 2001. Long- term and seasonal changes in chemical composition of surface waters in Latvia. Environmental monitoring and assessment, 66 (3): 233- 251.

 

Kļaviņš M., Rodinovs V., Kokorīte I. 2002. Chemistry of surface waters in Latvia. Rīga: LU, 286 pp.

 

Kondratjeva, N. 2012. Karls Bērs- naturālists un ihtiologs: ekspedīcija Baltijas jūras piekrastē 19. gadsimta vidū. [Karl Baer- naturalist and ihtiologist: expedition in Baltic seacoast in middle of 19th],  Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata 2012. 16. gads, 126- 138 lpp. (in Latvian).

 

Lappalainen, A. 2002: The effects of recent eutrophication on freshwater fish communities and fishery on the northern coast of the Gulf of Finland, Baltic Sea. – Ph.D. Thesis, University of Helsinki, Finland. 24 pp.

 

Lizuma L., Kļaviņš M., Briede A., Rodinovs V. 2007. Long- term changes of air temeprature in Latvia. in: Climate change in Latvia. Latvijas Universitāte. pp. 11- 20.

 

Noble R. A. A., Cowx I. G., Goffaux D., Kestemont P. 2007. Assessing the heakth of European rivers usinf functional ecological guilds of fish communities: standardising species classification and approaches to metric selection. Fisheries Management and Ecology, 14: 381-392.

McPhail. J.D. I997. A review of burbol (I-rtd ldd) life hisrory and habilal use in relalion to compensation and improvment opportunides. Canadian Manuscript Report of Fisheries and Aquatic Scicnccs 2397. Deparlment of Fishedes and Oceans, Otava. Ontario, Canada

 

Ojaveer, E., Gaumiga, R. 1995. Cyclostomes, fishes and fisheries. In: Ecosystem of the Gulf of Riga between 1920 and 1990. Tallin. 212- 267 pp.

 

Poff N. L., Allan D., Bain M. B., Karr J. R., Prestegaard K. L., Richter B. D., Sparks R. E., Stromberg J. C. 1997. The natural flow regime. A paradigm for river conservation and restoration. Bioscience, 47: 769-784.

 

Priedītis A. 1951. Zivju migrācijas un nozveja Padomju Latvijas ezeros un upēs. Rīga, 72 lpp.

 

Sloka, J. 1970. Bronzas laikmeta zivis senajā Daugavā. [Bronze age fishes in the river Daugava] Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 11 (280). Rīga, 33.-39. lpp.

 

Sloka, J. 1977 Rīgas XII – XIV gs. kultūras slānī atrastās zivis. [kā šo] Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 6 (359). Rīga, 100.-107. lpp.

 

Sloka, J. 1984 Zivis neolīta laikmeta Sārnates purva mītnēs un Siliņupes apmetnē. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 6 (443). Rīga, 74.-76. lpp.

 

Sloka, J. 1985 Akmens laikmetā zvejotās zivis zvejnieku II apmetnē (8.-6.g.t.p.m.ē.). Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 7 (456). Rīga, 110.-116. lpp.

 

Sloka, J. 1985 Zivis Brikuļu apmetnē vēlajā bronzas laikmetā un dzelzs laikmetā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 3 (452). Rīga, 72.-75. lpp.

 

Sloka, J. 1986 Zivis Tērvetes pilskalnā (X-XII gs.) un Mežotnes pilskalnā (XI-XII gs.). Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 9 (470). Rīga, 131.-134. lpp.

 

Sloka, J. 1986 Zivis Zvidzes mezolīta un neolīta apmetnē (VI-III g.t.p.m.ē.). Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 9 (470). Rīga, 127.-130. lpp.

 

Sloka, J. 1988 Zivju lomi akmens laikmeta Osas apmetnē (Lubāna zemiene 5.-4.g.t.p.m.ē.). Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 7 (492). Rīga, 89.-91. lpp.

 

Sloka, J. 1988 Zivis Bauskas pilskalnā I g.t.p.m.ē. un XVI-XVII gs.. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 6 (491). Rīga, 85.-87. lpp.

 

Springe G., Klavins M., Birzaks J., Briede A., Druvietis I., Eglite L., Grinberga L., Skuja A. 2007. Climate change and its impacts in inland surface waters. Climate change in Latvia. Latvijas Universitāte, pp. 123- 143.

 

Stalnacke P., Grimvall A., Libiseller C., Laznik M., Kokorite I. 2003. Trends in nutrient concentrations in Latvian rivers and the response to the dramatic change in agriculture. Journal of Hidrology, 283, 1-4: 184-205.

Zīverts A. Ievads hidroloģijā: Mācību palīglīdzeklis būvniecības, mežsaimniecības, videssaimniecības un zemes ierīcības specialitāšu studentiem. Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Jelgava, 97 lpp.

 

Берг, Л. С. 1911. Фауна России и сопредельныхъ странъ. Рыбы. (Marsipobranchii и Pisces). [The fauna of Russia and those neighbouring countries. Fishes.] Т. 1. С.-Петербургъ, 337 pp. (in Russian).

 

Богуцкая Н. Г., Насека А. М. 1974. Kаталог безчелостных и рыб пресных и солоноватых вод Росий с номенклатурными и таксономическими коментвриями [Catalogue of freshwater

and brackhiswater agnathans and fishes of Russia with nomenclature and taxonomy comments].

Moskow, 366 pp.

 

Жуков, П. И. 1965. Рыбы Белоруссии. [Fishes of Belorussia] Минск. 415 c.(in Russian).

 

Грацианов В. И. 1907. Труды отделения русского общества аклиматизаций животных и растений. 5. год. Рыболовство и рыбоводство в Северо- Западном крае [Fisheries and fish farming in North – west region] (in Russian).

 

Сапунов A. 1893. Река Западная Двинаю [The river Daugava], Vitebsk, 512 pp.

 

 

 

 

 

 

Terminu vārdnīca

Tolerantās sugas (TOLERANT) – mazjutīgas pret eitrofikāciju, pH pazemināšanos un

dzīvotņu degradāciju

Jutīgās sugas (INTOL) – jutīgas pret eitrofikāciju, pH pazemināšanos un dzīvotņu degradāciju

Bentiskās sugas (BENT) – uzturas pie ūdenstilpes grunts; barojas galvenokārt no grunts,

nepaceļoties vidējos un augšējos ūdens slāņos

Ūdens slāņa sugas (WCOLUMN) – uzturas un barojas ūdens slānī

Eiritopās sugas (EURY) – dzīvo gan stāvošos (lentiskos), gan tekošos lotiskos ūdeņos

Reofilās sugas (RHEO) – šīm sugām visi saldūdens dzīves posmi noris tekošos (lotiskos)

ūdeņos

Limnofilās sugas (LIMNO) – šīm sugām visi saldūdens dzīves posmi noris stāvošos (lentiskos)

ūdeņos

Uz cieta substrāta nārstojošās (litofilās) sugas (LITH) – to nārsta substrāts ir grants, oļi,

akmeņi, laukakmeņi

Uz augiem nārstojošas (fitofilās) sugas (PHYT) – to nārsta substrāts ir dzīva vai atmirusi

veģetācija

Visēdāji (omnivori) (OMNI) – izmanto plaša spektra barības objektus gan no augu, gan

dzīvnieku valsts

Plēsīgās zivis (PISC) – vairāk nekā 75% to barības sastāv no zivīm

Kukaiņēdājas sugas / sugas, kas barojas ar bezmugurkaulniekiem (INSV) – to barībā dominē

bezmugurkaulnieki un kukaiņi; šo sugu apzīmēšanai lieto arī terminu insektivori vai invertivori

Potadromās sugas (POTAD) – veic vietēja rakstura migrācijas īsā vai vidējā attālumā

Diadromās sugas (LONG) – migrē starp saldūdeņiem un jūras ūdeņiem; salīdzinoši gari

migrāciju attālumi

Ilgi dzīvojošas sugas (LLIV) – tipiskas šīs grupas zivis dzīvo ilgāk par 15 gadiem

Īss dzīves ilgums (SLIV) – tipiskas šīs grupas sugas dzīvo mazāk par 5 gadiem

Autors Dr. Biol. Jānis Birzaks.

Publikāciju finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.

Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.

Leave a Reply

You must be logged in to post a comment.

Ķer bet ievēro!
MOSP valdes locekļi
MĀRTIŅŠ BALODIS Jautāt | Atbildes
ANDRIS GRĪNBERGS Jautāt | Atbildes
MĀRIS OLTE
Jautāt | Atbildes
MIERVALDIS BĒRZIŅŠ
Jautāt | Atbildes
OJĀRS BEĶERIS Jautāt | Atbildes
Kalendārs
novembris 2018
M T W T F S S
« Oct    
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930