siflogoIevads.

Šogad MOSP projekta “Mums rūp!” rakstus par to, kas būtu jāzin makšķerniekiem, rakstīs Armands Roze un Matīss Žagars. Šis ir pirmo 2 rakstu apkopojums. Īsāk nesanāk :) Vēl tik daudz par šo var rakstīt. Īsāk – pieredzējuša makšķernieka un zivkopja viedoklis.

Ievads no M. Baloža, MOSP valdes priekšsēdētāja.

 

Autors: Armands Roze

Makšķerēšanas ētika – kas tā ir un kur tā sākas…

Diezgan droši var apgalvot, ka
makšķerēšana ir viens no skaistākajiem vaļaspriekiem, kas mūsdienu cilvēkam
piemīt. Nevelti ar to aizraujas tik liels skaits cilvēku, ka varētu pat teikt,
ka ikviens kaut reizi savā dzīvē ir to pamēģinājis. Bet to, kas pie
makšķerēšanas apstājušies kā pie savas mūža kaislības, tāpat mērāms tūkstošos.
Uz šo cilvēcisko vājību, kas sakņojas mūsu senča mednieka – zvejnieka
instinktos, balstīta visa makšķerēšanas tūrisma industrija, kuras nozīmīgums
daudzu valstu ekonomikā ir nenovērtējams. Pareizāk gan būtu teikt novērtējams,
jo grūti novērtēt tikai to kā tikpat kā nav, kā, piemēram, Latvijā un ne tikai
pie mums.

Daļa Austrumeiropas valstu ar
izaicinājumu sakārtot savu ūdeņu saimniecību pagaidām nav tikušas galā un šo
valstu makšķerēšanas sporta un kultūras cienītāji apmeklē Skandināviju,
Rietumeiropu un citas pasaules valstis, kas katra makšķerēšanas iespēju jomā
izceļas ar kaut ko savu.

Bet pirms rakt dziļāk, palūkosim, ar ko tad sākas makšķerēšana? Kur
tad slēpjas tas vilinājums un prieks, ko piedāvā aizraušanās ar kādu no
daudzveidīgajām makšķerēšanas izpaumēm? Vai viss ir tik vienkārši – ņem rokās
kādu rīku un aiziet? Nu jau gana lielā gadu nasta, piekopjot šo brīnišķīgo atpūtas
veidu un darbošanās tā ‘’aizkulisēs’’ liek pārliecinoši teikt – nē! Nav viss
tik vienkārši!

Mazliet padomājot, galvā ātri sakārtojas dažas pārdomas, kas īpaši
uzrunā jauno un vēl topošo makšķernieku saimi. Un, kas zin, varbūt arī kāds
pieredzējušāks copmanis radīs sev kādu jaunu atklāsmi.

Gribu makšķerēt – iepazīstos ar MN un eju uz bodi?

Tātad. Ar ko tad tas viss parasti
sākas… Atceroties savas iesācēja gaitas un parunājot ar citiem aroda brāļiem,
tā makšķerēšana šķiet tāda ‘’lipīga’’ lieta – kas to pamēģina, vaļā vairs
netiek. Dažkārt atrodas kāds, kas tajā ievelk, cits pats ‘’pavelkas’’. Kam
pietiek ar pirmo reizi, kam tas process ‘’pieķeras’’ pēc otrās, piektās vai
n-tās reizes, tas ir tīri individuāli. Un tad jau ‘’aplipinātais’’ kā
naktstauriņš drosmīgi dodas gaismas virzienā.

Kas tad makšķerēšanas gadījumā
būtu tā ‘’gaisma’’? Vai ‘’gaisma’’ varētu būt noķertais loms? Vai laiks draugu
lokā pie dabas krūts vai aizrautīga meditācija vienatnē? Hmm, par to manuprāt
ir vērts aizdomāties dziļāk, lai ar skaidru galvu un tikpat skaidru nolūku
varētu ķerties pie savu iecerēto lomu gūstīšanas. Taču pirms nonākam pie nolūku
skaidrības un pašas makšķerēšanas

… dažas gana nozīmīgas
piebildes.

 

Par makšķerēšanas noteikumiem (MN) skaidrs – jāņem rokās un jāizlasa.
Arī tad, ja tev nav pat 16 gadu un makšķerēšanas karti vēl nevajag. Turklāt ir
dažas lietas, kas jāatceras no galvas. Piemēram, ja tavs pirmais rīks būs kaut
vienkāršākā pludiņmakšķere, noteikti jāzin potenciāli noķeramo zivju
saudzējamais laiks, izmērs un atļautais skaits
lomā. Jāatceras arī zivju
sugas, kas ar dabisku ēsmu noķertas saudzīgi jāatlaiž atpakaļ. Ja tas par
sarežģītu, neviens neliedz MN staipīt visur līdz un tad jau ar laiku ieiesies,
ko drīkst un ko nē.

Par rīkiem un pašu galveno – kā tad īsti un ko copēt, parasti
uztraucas tikai tie, kam ar makšķerēšanu jāiepazīstas pašiem. Zolīdā kompānijā
iesācējam parasti rīku iedod, pastāsta un parāda, ko ar to darīt. Tāpat šādā
gadījumā būs pieejami vairāk vai mazāk daiļrunīgi stāsti par zivīm, kuras
paredzēts ķert un īsais kurss MN. Tas arī būtu viens no labākajiem veidiem kā
iepazīties ar makšķerēšanas zinībām un beigu beigās pašam saprast, ko tad īsti
veikalā iegādāties, kad izvēlētais makšķerēšanas veids būs iepaticies.

Jebkurā gadījumā, ejot uz copes lietu bodi, atliek vien paturēt prātā,
ka liels skaits iepirkta inventāra nepalielina makšķerēšanas sekmes, tāpat
kā ļoti lētas un nekvalitatīvas lietas
. Abos gadījumos būs iztērētie
līdzekļi nebūs samērojami ar ieguvumiem. Nemaz nerunājot par to, ka bezjēdzīgi
pērkot makšķerlietas, kuru ražošanai patērēts daudz enerģijas un resursu, radām
pietiekami daudz atkritumu, lai makšķerēšana no sākotnēji dabai draudzīga
pasākuma pārvērstos par pilnīgi kaut ko pretēju. Kas zin, varbūt, ka laiki, kad
zivis ķēra ar lazdas, vēlāk bambusa kātiem, šādā dabas aizsardzības kontekstā,
vēl atgriezīsies. Divriteņu jomā tik tālu jau esam tikuši – daļējs bambusa
rāmis ir ne tikai stilīgs, bet arī viegls, izturīgs un galvenais videi
draudzīgāks risinājums. Tātad, veicot pirkumu, vērts atcerēties arī galēji zaļo
viedokli par to, ka vislabākais pirkums ir neizdarīts pirkums, tālab šādā
kontekstā katru pirkumu iesaku vēlreiz kārtīgi apdomāt. Es teiktu, ka iesācēja
mērķis varētu būt viena laba makšķere aprīkota ar visu, kas tai pieklājas
(aukla, spole utml.) atkarībā no makšķerēšanas veida. Lai cik šis jēdziens par
‘’vienu labu makšķeri’’ ir staipāms, tas tikpat viegli ir arī noskaidrojams. Ja
nav iespēju kādam paprasīt, to var izdarīt visvienkāršākajā un ātrākajā veidā,
izmantojot modernās komunikācijas iespējas – caur interneta makšķernieku
forumiem, kā arī, protams, tradicionāli ar drukātās preses palīdzību, tādēļ
ilgāk pie tā neaizkavēsimies.

                                                                                                

Makšķerēšanas nolūks – ķert un atlaist, pārtikai, sports

Kad nu MN pārlasīti un kārotais rīks ir rokā, var pievērsties savu
nolūku noskaidrošanai makšķerējamā loma sakarā. Vienkāršāk sakot, jau pirms
copes būtu jāzin, ko tad īsti ķersim un ko ar noķerto lomu ir paredzēts darīt,
jo no tā ir pārāk daudz kas atkarīgs. It kā vienkārša lieta, bet kā redzam
dzīvē, ne vienmēr un ne visiem. Atliek tikai apzināt, kādas tad izvēles
iespējas šādā gadījumā pastāv.

Noķer un paturi

Sāksim ar vienkāršāko – zivis ņemam, protams, noteikumu robežās.
Patiešām vienkārša filozofija, kas ir senās makšķerēšanas idejas pamatā –
sagādāt savai saimei pārtiku. No šodienas skatu punkta raugoties, varētu vēl
piebilst ‘’veselīgu pārtiku’’, kāda zivis arī ir, bet zinot šodienas augstos
veselīgas pārtikas standartus un atšķirīgās izpratnes par to, kas ir veselīgs,
liksim mierā šo aspektu. Jebkurā gadījumā zivis ir iecienīts pārtikas produkts
un makšķerēšana ir labs līdzeklis, kā šo jautājumu risināt. Tātad, ko mēs
varētu darīt, lai mūsu iecienītais pārtikas produkts pēc noķeršanas saglabātos
pēc iespējas ilgāk un labākā kvalitātē, neskarot ekoloģijas jautājumus,
protams.

Un te nu mēs pēkšņi nonākam pie viena no makšķerēšanas ētikas
stūrakmeņiem, lai cik dīvaini tas neliktos. Liekas, kāda gan makšķerēšanas
ētikai varētu būt saistība ar gastronomiskām vērtībām
? Taču visam ir savs
skaidrojums. Jau no seniem laikiem mūsu senči ar cieņu izturējušies pret savu
lomu, zivju resursiem un Dabu kopumā, kas viņu ģimenes neskaitāmās paaudzēs
nodrošinājusi ar iztiku. Un kā izrādās šai cieņpilnajai jeb ētiskajai attieksmei
ir pamats: mūsu attieksme pret lomu var ietekmēt tā gastronomisko kvalitāti.
Mūsu senči labi zināja to, ko šodien esam pakļāvuši dažādiem zinātniskiem
eksperimentiem, lai saprastu, kāds tad varētu būt ieguvums no šīm ētiska
rakstura darbībām.

Bet nu visu pēc kārtas. Mūsdienās šī cieņpilnā attieksme ir ievērojami
zaudējusi savu aktualitāti, jo iespējams esam kļuvuši pavirši pret dabas
veltēm, uztveram tās kā pašu par sevi saprotamu. Un nedzīvojam nekādā trūkumā,
kas liktu priecāties par katru veiksmi ar pavisam citu attieksmi. Taču dažviet
vēl šobaldien ir saglabājusies mūsu senčiem raksturīgā pietāte un cieņa pret
dabas daudzveidīgajām izpausmēm, kas vienlaicīgi nodrošina arī mūsu pašu
eksistenci. Līdzīgi medniekiem, kas veiksmīgu medību gadījumā aizsprauž egles
zariņu ne tikai cepurei, bet arī medījumam, arī daļai makšķernieku pastāv savi
pateicības rituāli. Taču ne tikai.

Cieņas pilna attieksme pret lomu makšķerēšanas gadījumā vispirmām
kārtām būtu zivs nogalēšana tūlīt pēc izvilkšanas. Ja reiz esam nolēmuši
lomu paturēt savam patēriņam un tas atbilst MN ietvertajiem standartiem,
ieceļot lomu laivā vai izvelkot krastā, pirmā darbība ir zivs apdullināšana –
ass sitiens pa galvu starp sprandu un acīm. Protams, ka brīdi pirms noķerts fotokadrs
ar dzīvu lomu
, ja ir vēlme iemūžināt savu veiksmi, visā šajā procesā neko
nemainīs. Un tikai tad varam mierīgi spraust ūdenszāli aiz auss vai izdarīties
kā nu kuram labpatīk, izrādot savu prieku un cieņu par veiksmi. It kā skan pats
par sevi saprotami, bet bieži dzīvē nākas novērot copmaņus, kas dzīvas līdakas
pēc notveršanas staipa apkārt satvertas aiz acīm un nevīžīgi mētā bezpalīdzīgos
dzīvniekus bez jebkādas cieņas un iejūtības. Nemaz nerunājot par plastmasas
kulēm vai maisiem, kur noķerto lomu iestūķē nosmakšanai. Necitēšu šeit dainas,
kurās mūsu senču attieksme pret visu dzīvo ir skaidri un gaiši aprakstīta, bet
dažas svarīgas nianses, kas iesācējam makšķerniekam varbūt nav zināmas, gan
vērts pacilāt.

Tātad, kādēļ tad zivi pēc notveršanas ir tik svarīgi pēc iespējas
ātrāk piebeigt nevis stiept garumā tās būšanu pie dzīvības. Kā jau jebkuru
dzīvnieku, ko esam paredzējuši lietot pārtikā, arī zivis pēc apdullināšanas
vispirms nepieciešams atasiņot jeb uzgriezt žaunas, lai līdz ar asinīm iztek
viss negatīvais, ko zivs pārcietusi izvilkšanas brīža laikā. Un šeit es
nedomāju ezotēriskas lietas. Par šo tēmu ir pietiekami daudz pētījumu, kas
skaidri un gaiši norāda par šādas rīcības nepieciešamību kvalitatīvas zivs
gaļas iegūšanas procesā. Pēc nogalēšanas, zivs sirds turpina pumpēt asinis vēl
turpmākās vismaz 5-10minūtes un pat vairāk atkarībā no temperatūras un citiem
apstākļiem. Ar to pietiek, lai lielākā daļa asiņu kopā ar atbrīvotajiem stresa
hormoniem tiktu izvadītas no ķermeņa. Lai lomu nogādātu mājās svaigu un veselu
arī siltā vasaras dienā, nākošā darbība ir zivs noskalošana vai nosusināšana,
kas atbrīvo zivs ķermeni no asiņu un gļotu atlikumiem, kas galvenokārt
izraisa paātrinātu zivs gaļas bojāšanos.
Tad jau tikai atliek ievīstīt
sausā drānā vai vēl labāk tuvumā pieejamo augu masā (nātrēs, kalmēs, kārklu
lapās utml.), mugursomā vai groziņā iekšā un makšķerēšana var turpināties bez
raizēm par loma turpmāko likteni.

Kukans un citi pielāgojumi plēsējzivju saglabāšanai pie dzīvības,
īpaši ar domu iemainīt pret lielāku eksemplāru, neliecina par cieņas pilnu
attieksmi pret savu lomu, lai arī cik tas liekas vilinošs risinājums, bradājot
pa seklūdens ezeriem. Arī loms pa pusei dzīvs novazāts kukanā nav vienā maisā
bāžams ar uzreiz pēc noķeršanas nogalētu un iztīrītu lomu, ja runājam par
miesas kvalitāti un uzglabāšanas ilgumu, nemaz neunājot par šādu zivju
atlaišanu un izdzīvošanas iespējām, kuras ir visai niecīgas iegūto kukana
auklas radīto ievainojumu dēļ.

Atsevišķa tēma ir ziema un maza izmēra zivis, kas uzreiz pēc
izvilkšanas uz ledus sasalst. Tā kā ziemā vielmaiņa darbojas lēni, mazas zivis
nepaspēj ne ilgi pretoties, ne arī izdalīt nozīmīgu daudzumu stresa hormonu, ko
būtu vērts atasiņot, taču par zivs apdullināšanu ir dažādi viedokļi. Manuprāt,
tas nav grūti ar knipi uzsist zivij pa pieri un izbeigt tās mokas, īpaši jau
kad ārā nav tā sala, kas darbojas līdzvērtīgi apdullināšanai. Bet pa lielam
viss ir tāpat kā ar lielām zivīm, tikai mazākos mērogos – vēsā laikā varam
izvēlēties vai ķidāt vai nē, bet siltā laikā tas būtu ļoti lietderīgi. Taču
būtu diezgan apgrūtinoši baudīt makšķerēšanu, ja katru sīkuli būtu jānosit, tad
jāatasiņo un vēl jāķidā. Tādēļ ķerot maza izmēra lomus gan gastronomisku gan
ētisku apsvērumu dēļ būtu pilnīgi pietiekami zivis tikai apdullināt.

Ir kāda svarīga lieta, ko dažkārt makšķernieki, kas pamatā makšķerē
pēc šī principa, piemirst vai izturas šajā sakarā diezgan nevērīgi. Un tā ir
zivju atlaišana, ar ko saskaras jebkura veida makšķernieks, jo ne vienmēr
izdodas noķert atļauto izmēru, sugu vai ievērot skaitu. Tātad zivi noķert,
atbrīvot un atlaist atpakaļ savā vidē ir jāmāk jebkuram sevi cienošam
makšķerniekam, bet par to vairāk pie nākamā principa piekopējiem.

 1. Daļas beigas.

  1. Daļa.

 Ķer un atlaid

Zivis neņemam jeb princips ‘’ķer un atlaid’’ līdz ar sporta makšķerēšanas
attīstību un dabas aizsardzības jautājumu izpratni kļūst arvien populārāks arī
Latvijā. Tādēļ vērts aplūkot šo principu dziļāk
no dažādiem aspektiem, lai saprastu, kad to ir vērts ievērot un kad
tomēr nē.

Sākotnējā makšķerēšanas ideja kā salīdzinoši viegls pārtikas ieguves
veids līdz mūsdienām ir transformējusies līdz nepazīšanai un daļai makšķernieku
ir zudusi vajadzība paturēt lomu apēšanai, šo gastronomisko problēmu atrisinot
lielveikalā. Tomēr vairumā pasaules ūdeņu makšķerēšana vēl joprojām ir
saglabājusi savu primāro pārtikas avota funkciju, vienlaikus kļūstot par hobiju
lielam cilvēku skaitam. Tieši lielajā cilvēku skaitā, kas aizraujas ar
makšķerēšanu, lai arī ne vienmēr tikai gastronomisku iemeslu dēļ, slēpjas tā
problēma, ka vērtīgo zivju, īpaši plēsēju, uz mūsu planētas (šī globālā
problēma kļūst arvien asāka jau kopš pagājušā gadsimta vidus) visiem
nepietiek
. Kā viens no risinājumiem tad nu ir makšķerēšanas praktizēšana
zivis lomā nepaturot.

Pozitīvie aspekti

No dabas saudzēšanas viedokļa ‘’ķer un atlaid’’ principa piekopējiem
ir stabila un saprotama pozīcija, bez kuras grūti iedomāties ja ne jebkuru, tad
lielāko daļu lašveidīgo un daudzu citu plēsēju zivju makšķerēšanas sistēmas jau
nu noteikti. Arī tādas milzu ekosistēmas, kā ASV vai Kanādā, kur vienas
populācijas zivju skaits mērāms desmitos un simtos tūkstošu. Un iemesls tam ir
viens un tas pats – mūsdienu advancētais mašķernieks ir spējīgs būtiski
ietekmēt jebkuru zivju sabiedrību
– vai tā būtu saldūdens vai jūras.
Sevišķi bīstams aspekts makšķerniekus salīdzinot ar komerczvejniekiem, ir tāds,
ka makšķernieki nepārtrauc ekspluatēt resursu pat tad, ja ķeras vāji vai
nemaz
, (kas bieži vien ir pārzvejas rezultāts) kamēr zvejnieki šādā brīdī
ir spiesti vienkārši pārtraukt zveju, kas kļuvusi nerentabla.

Šādā kontekstā ir vērts aizdomāties par to faktu, ka atsevišķās vietās
varam piekopt savu vaļasprieku tikai pateicoties ‘’ķer un atlaid’’ principa
izmantošanai, kas vienlaicīgi nodrošina gan šo zivju aizsardzību gan
ilgtspējīgu resursa pārvaldību un saprātīgu izmantošanu. Nepārdomātu
apsaimniekošanas modeļu izmantošana daudzu lielo plēsējzivju pārvaldībā
viennozīmīgi novestu pie pārzvejas jeb ‘’pārmakšķerēšanas’’ – pārāk lielas
makšķernieku slodzes, kas parasti rezultējas ar zivju skaita drastisku
samazināšanos ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kopumā ‘’ķer un atlaid’’ makšķerēšanai ir daudz socioekonomiska
rakstura ieguvumu, kas citādi maz izmantotus ūdeņus ļauj pārvērst intensīvi
izmantotās sistēmās ar lielu ekonomisko pienesumu. Sākot ar makšķerēšanas
iespēju uzlabošanu pilnībā degradētās sistēmās, tas ļauj attīstīt dažādus šī
tūrisma veidus, vienlaicīgi veicinot videi draudzīgas attieksmes formēšanos
makšķernieku vidū, rada apmierinājuma sajūtu no loma atkarīgiem makšķerniekiem
par kvalitatīvas makšķerēšanas iespēju, vienlaikus saglabājot sugai unikālus
eksemplārus dzīvus, veicina draudzīga inventāra un tehnikas pielietošanu,
atbasta makšķerēšanas servisa organizatorus un zivju resursu pētniekus, kā arī
apvieno dažādas cilvēku grupas kopīgu interešu vienībās.

Taču pamatā šim ķeršanas veidam ir tik ļoti nozīmīgie bioloģiskie
ieguvumi, kas ļauj saglabāt zivju resursu vitālu un daudzveidīgu skaita,
vecuma un ģenētiskās daudzveidības ziņā
, tādējādi saglabājot veselīgas
zivju sabiedrības, kas pamatā balsta ūdens ekosistēmu funkcionēšanu.

 Negatīvie aspekti.

It kā jau labi, pat humāni, ka zivtiņas sagādājušas makšķerniekam
prieku, tik vien kā ierāvušas malku gaisa beigās tomēr tiek atpakaļ savā
dzimtajā vidē. Vai tik vien kā ierāvušas malku gaisa? Vai vienmēr viss ir tik
vienkārši? Protams, ka nē – daudz maz vienkārši ir tikai ar mazizmēra zivīm, ko
no ūdens var ‘’izraut’’ bez kausēšanas. Daudz maz pieklājīga izmēra zivij
piekošanās uz āķa un sekojošā cīņa ir kas vairāk nekā malks gaisa, īpaši ja
izvilkšanas laiks ievelkas. Šāda ilgstoša izvadīšana un spēcīga pretošanās zivs
ķermenī izraisa dažādus ķīmiskus procesus, kā piemēram, stresa hormonu
atbrīvošanos, pastiprinātas pienskābes izdalīšanos muskuļos, sāļu jonu
disbalansu u.c. Šo faktoru kopums var būt par iemeslu, piemēram, lielu līdaku
(arī citu plēsējzivju) bojāejai, īpaši siltā laikā, kad ūdens temperatūra
paceļas virs +20C un sekojoši ievērojami samazinās skābekļa koncentrācija. Kaut
arī netika ievilkts tas gaisa malks un visa atlaišanas procedūra notikusi
korekti, ātri un pat neizceļot zivi no ūdens, mirstības procents pēc atlaišanas
tomēr ievērojami pieaug, jo siltā ūdenī pienskābes koncentrācija muskuļos var
sasniegt pāris reižu augstāku līmeni nekā vēsā ūdenī.

Kā rāda pētījumi ar līdakām, pie ūdens temperatūras +18C, zivis nav
pieļaujams turēt ārpus ūdens ilgāk par 5 minūtēm, ar nosacījumu, ka izvadīšana
ilgusi ne ilgāk par 2 minūtēm
. Tas ir ļoti ilgs laiks un dažādos apstākļos
var mainīties, piemēram, stiprā sausā vējā un saulē utml. Savukārt lašveidīgo
zivju vidū ilgāku atrašanos ārpus ūdens pie temperatūras ne augstākas par +16C
piecieš avota pallijas līdz 2 minūtēm, kamēr pārējās kā foreles, alatas
tikai 30 sekundes līdz minūtei
. Taču šie skaitļi tikai raksturo sugu
atšķirīgās fizioloģiskās izturības slieksni, bet nevar kalpot par stingru
dogmu, pēc kuras vadīties. Piemēram, ļoti svarīgs ir zivs izvadīšanas laiks
jeb ātrums
, kas būtiski maina zivs iespējas atrasties ārpus ūdens, kas tai
ir kārtējais stresa faktors.

Ko tad darīt, ja tik un tā esam nolēmuši atlaist lielas zivis, kas
spēj ilgāk pretoties, tādējādi savu fizioloģisko kondīciju novedot līdz
kritiskam stāvoklim?

Nu te būs tā vieta, kur visātrāk atgriežamies pie soļa numur viens – atbilstoša
rīka iegādes makšķerlietu veikalā.
Ar diegiem nav aršana, tāpēc lielas
zivis nebūtu prātīgi ķert ar pārāk smalkiem rīkiem, kas zivs izvilkšanas laiku
padarītu pārāk ilgu. Šī nebūtu tā reize, kad stiept baudu – zivs izvilkšanu
garumā. Tas jūsu lomam pilnīgi noteikti nenāks par labu ne siltos ne vēsos
apstākļos, tādēļ piekopjot ‘’ķer un atlaid’’ principu, par rīku atbilstību
noteikti ir vērts aizdomāties. Vai tās ir pārāk plānas auklas, kas neļauj
laicīgi izvilkt lielas zivis, vai smalki kāti un mazas spolītes. Jebkurš no
posmiem var būt limitējošs.

Pieņemot, ka ar šo uzdevumu esat tikuši galā, un zivs ir laicīgi ātri pievilkta,
lai nokabinātu no āķa,  ķeramies pie atbrīvošanas.

Upss, nekas nesanāk – atskabargainais āķis
rada pārāk stipri asiņojošas un dziļas brūces. Nu ko, gadās arī tā. Šādu zivi,
par kuras dzīvotspēju rodas šaubas, laist atpakaļ jau būtu grēks, tādēļ liekam
vien kulē. Lai šāda situācija kļūtu pēc iespējas retāka, atlaidēji lieto veselu
paņēmienu arsenālu, kas atvieglo zivs atbrīvošanu no āķa. Pats galvenais varētu
būt āķis bez vai ar niecīgām atskabargām, kas zivs mutē, biežāk žoklī,
atstās nenozīmīga dūriena pēdas. Lai šis dūriens būtu pēc iespējas nekaitīgāks,
tas ir, pēc iespējas tuvāk mutes izejas daļai jeb ideālā variantā lūpām nevis
barības vada galā, āķim veic vairākus uzlabojumus. Piemēram, apdarina ar
dažādiem materiāliem (spalvām, pušķiem, kembrikiem u.c.) vizuāli nobīdot ēsmas
centru tālāk no āķa, kas neļauj zivij sagrābt ēsmu un ierīt to pārāk dziļi. Arī
piecērtot šādu apspalvotu āķi pastāv lielāka varbūtība, ka tas aizķersies tuvāk
mutes izejai. Šajā ziņā bez minētajiem jebkuri līdzekļi labi, lai zivs sveika
un vesela tiktu atpakaļ savā vidē. Un kā rāda novērojumi, vairākkārtīgi noķerto
eksemplāru procents dažādām sugām ir lielāks vai mazāks, bet tāpat ievērojami
nozīmīgs, lai šo metodi piekoptu.

Kā pareizi paņemt zivi un atlaist – ir liela māksla, īpaši tad,
ja ir vēlme šādu lomu iemūžināt foto vai video versijā.

Tagad skaidrs, ka cik nu vien ātri iespējams, pievelkam savu lomu un
uzsmeļam uztveramajā tīkliņā. Lai uzsmelšana tīkliņā nekļūtu par kārtējo
pārbaudījumu zivs izturībai, tīkliņa linumam jābūt pēc iespējas mazāk
abrazīvam
, kas palīdzēs izvairīties no mehāniskiem nobrāzumiem. Labākais
materiāls ir kaprona austais linums 5-14mm diametrā atkarībā no zivs izmēriem.
Piemēram, forelēm piemērotāks būs mazākā iespējamā diametra linums 5mm, kamēr
līdakai 10-14mm.

Kādēļ austais kaprona un tik smalks?

Iemesls tam ir austā kaprona linuma maigā virsma, kas zivs ādai nodara
stipri mazāk kaitējuma nekā abrazīvie materiāli, īpaši mezglots neilona, arī
kaprona linums ar lielām acīm. Tas ko makšķernieks ar savu aci neredz, runājot
par uztveramā tīkliņa linuma piemērotību, ir gļotu slānis, ko abrazīvas virsmas
noberž lielā apjomā, neredzami ieskrambājot zivs ādu un pat izraujot zvīņas.
Vēlāk šajās bojājumu vietās attīstās sēne vai kāda bakteriāla infekcija, kas
ilgākā laika periodā var novest zivi līdz bojāejai. Efektu jeb zivju mirstību
ievērojami pastiprina paaugstināta ūdens temperatūra, īpaši netipiskas
temperatūras pavasarī vai rudenī, kas pastiprina infekcijas un invāzijas risku.
Zivs gļotas, ko ražo ādas epitēlija šūnas satur veselu kompleksu dažādu
aizsargvielu
, kas pasargā zivs ķermeni no apkārtējās vides iedarbības,
tādēļ pati saudzīgākā zivs atbrīvošanas metode būtu neizceļot to no ūdens un
neņemot rokās, bet operējot tikai ar atbrīvošanas instrumentu. Taču ne vienmēr
un visos makšķerēšanas veidos iespējams tikt galā turpat ūdenī, neizmantojot
uzsmeļamo tīkliņu, īpaši karpveidīgo zivju makšķerēšanā, ķerot no laivas utml.

Tātad, variantā, kad zivs saudzīgi zivs paņemta ar uzsmeļamo tīkliņu,
liekam to uz speciāla palikņa ātri atbrīvojam no āķa, izmantojot ķirurģiskās
knaibles, liekam zivi ūdenī mazliet atelpoties, kas ļoti svarīgi siltākā
laikā
. Ja tomēr ir vēlme lomu iemūžināt, pirms atlaišanas uz īsu brīdi saudzīgi
paceļam zivi un nobildējamies. Te nu satvēriens ir tas svarīgākais, kas jāzin,
iemūžinot lielos plēsējus vai jebkuras sugas trofejzivis. Nebūs labi celt
lielu zivi, īpaši līdaku aiz galvas
, jo tādējādi pastāv iekšējo orgānu
trūces risks
. Zivs pēc fotosesijas varbūt aizpeldēs, bet ne tālu un ilgi.
Ir līdaku eksperti, kas neiesaka lietot arī speciālās žokļu satvērējknaibles,
kas papildus iekšējo orgānu trūcēm, var radīt žokļu kaulu savienojumu plīsumus
un trūces. Satveram zivi ar rokām un horizontālā stāvoklī uz īsu brīdi pieceļam
virs ūdens nevis virs laivas, laipas un citām cietām virsmām. Var lietot
cimdus, īpaši, ja zivs ķermeņa temperatūra ļoti atšķiras no jūs roku
temperatūras.

Jebkurā gadījumā ar ilgstošu
bildēšanos nav vēlams aizrauties.

Nav gluži salīdzināmi, bet tomēr varbūt vērts iedomāties, kā justos
cilvēks, kam būtu jābildējas zem ūdens tūlīt pēc sprinta vai vidējās distances
noskriešanas. Diez vai tas būtu ļoti patīkami. Taču, ja ar fotografēšanu
neaizraujamies, zivs atlaišana neaizņems daudz laika. Atbrīvojuši zivi no āķa,
pieturam to īsu brīdi, kamēr tā atelpojas un aizpeld pati. Atkopšanās periods
pēc atlaišanas, lai sasniegtu iepriekšējo fizioloģisko stāvokli, ir pāris
stundas, bet dažkārt sasniedz diennakti un vairāk, kas atkarīgs no izvadīšanas
procesa, gaisā izturēšanas laika, ūdens temperatūras, pat ūdens cietības un
citiem faktoriem, un ievērojami atšķiras starp dažādām zivju sugām. Gadās, ka
pēc atlaišanas, otreiz noķert to pašu ekspemplāru ir gandrīz neiespējami, kā
piemēram, lašu makšķerēšanā. Taču līdaku vai asari gadās noķert turpat pēc īsa
brīža no atbrīvošanas.

Nereti arī ‘’ķer un atlaid’’ piekopējiem nākas āķi zivs mutē atstāt un
nogriezt auklu, taču salīdzinoši tas notiek krietni retāk nekā dabisko ēsmu
lietotājiem. Novērojumi par šādām zivīm liecina par nozīmīgi liela skaita zivju
spēju atbrīvoties no āķa, kas svārstās atkarībā no zivju sugas. Augstāku
izdzīvotības procentu uzrāda mušiņmakšķerētāju atlaistās zivis, kas skaidrojams
ar atbilstošu mākslīgo materiālu un bezatskabargas āķu biežāku
izmantošanu.  Šāda likumu norma
acīmredzot balstīta uz daudzo pētījumu datiem un ir atbalstāma, vienlaicīgi
uzsverot ēsmu un mānekļu lietošanu, kas veidoti, lai pasaudzētu zivi no dziļākas
āķa aizķeršanās.

Tātad, rezumējot visu iepriekš minēto attiecībā uz ķer&atlaid, var
secināt, ka tik vienkārši ar šo principu nemaz nav – ir jāzin katras ķeramās
zivju sugas bioloģija un ekoloģija, lai zinātu, kad un kur ir vērts šo principu
izmantot, nenodarot pašai ļaunu zivij. Piemēram, paaugstinātas ūdens
temperatūras apstākļos vasaras karstākajā laikā diezin vai ir vērts šo
principu izmantot, ķerot līdakas, foreles un citas zivis
. Kā to noteikt,
kad ko drīkst, kad nē? Vispirms iegādāsimies ūdens termometru un tad jau
zināšanas pievilksies. Protams, tas netraucē jau iepriekš pastudēt interneta
dzīlēs mūs interesējošos jautājumus.

Uzvedība pie ūdeņiem, attieksme pret vidi, citiem copmaņiem

Pavasaros braucot pa mūsu
Latvijas ceļiem, grūti neievērot piegružotās ceļmalas. Diemžēl tikpat
nepievilcīgi izskatās arī mūsu ūdens ceļu malas jeb krasti. Brīdī, kad
makšķernieki parasti dodas savā pirmajā izbraucienā, tikai košākie atkritumi
spīd ārā no strauji augošās zāles, kas drīz vien tos apslēps pavisam. Nebūs
pārspīlēti teikts, ka mūsu ceļu un ūdens malu, kā arī dabas tīrība vispār, ir
mūsu pašu kultūras līmeņa rādītājs. Vai drīzāk, cik tālu esam aizgājuši no mūs
kādreiz tik tuvās Dabas, kas mūs sargāja, baroja un sildīja. Arī tagad savā
ziņā nekas nav mainījies – tikai esam noslēpušies betona džungļos un diez ko
nedzīvojam dabas ritmā.

Lai nu cik grūti būtu atzīt, tie
esam mēs paši, kas met uz ledus cigarešu izsmēķus un tukšas cigarešu paciņas,

bet čipsu pakas, pet pudeles un citi plastmasas iepakojumi parasti tiek
grāvmalēm, kur tie labāk noslēpjas. Diez vai paši metēji aizdomājas par to, ka
nākamreiz šajā vietā jau būs vesela kaudze atkritumu, jo kur viens tur arī
citi. Sliktam piemēram nez kāpēc vieglāk sekot. Taču mums visiem ir izvēle un
ar to es nedomāju piegružotāju ķeršanu un morāles lasīšanu vai ko tamlīdzīgu.
Priekš tam ir atbildīgie dienesti.

Ko tad lietas labā darīt? Vai to
vispār ir iespējams mainīt? Manuprāt, nevajadzētu satraukties par šiem
piegružotājiem, bet vairāk pievērsties sev pašam, jo svarīgi ko dari un kā
uzvedies tu nevis neapzinīgā atpūtnieku daļa. Kādu piemēru rādīsi, tā arī
aizies vismaz tiem cilvēkiem, kas tev apkārt. Pāris reižu nolasot turpat uz
ledus kolēģu samētātos cigarešu galus, esmu panācis, ka man blakus vairs
negružo. Vismaz atklāti ne. Drīzāk paši brien pa ezera krastu pavasarī un vāc
maisiem ziemā uz ledus samētātos atkritumus. Tā arī tam vajadzētu būt, ka visi
makšķernieki kopā mēs justos atbildīgi par vidi, kurā atpūšamies
. Jo kam
gan gribas ierasties piegružotā vietā pavadīt brīvdienas, lai kur tas būtu.

Līdzīgi ir ar attieksmi vienam
pret otru. Cilvēciska izpratne un savstarpēja tolerance tikai vairotu
makšķernieku kā organizētas cilvēku grupas spēku, kas spēj vienoties un panākt
sev interesējošu lietu pozitīvu virzību.
Pagaidām reālajā dzīvē tas
izskatās daudz savādāk, taču pārmaiņas pamazām notiek. Manuprāt, šodien ir
pietiekami daudz iespēju sazināties ar līdzīgi domājošiem, apvienoties un
noformēties klubā vai biedrībā, jo tikai kopumā ir spēks. Ja makšķernieku saime
spētu apvienoties, tas būtu milzu spēks, ar ko rēķināties mūsu birokrātijai un
sabiedrībai kopumā. Tad varbūt arī mēs spētu panākt daudzu svarīgu lēmumu
pieņemšanu atbilstošās instancēs, kas pagaidām makšķerēšanas nozari tur tādā kā
pabērna lomā – sak, gan jau pats izaugs. Iespējams, ka izaugs, bet vai būsim
apmierināti ar rezultātu, tas ir cits jautājums. Tādēļ atmetīsim
domstarpības un apvienosim spēkus kopēja mērķa labad
. Ne asakas!

Publikāciju finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.

Leave a Reply

You must be logged in to post a comment.

Ķer bet ievēro!
MOSP valdes locekļi
MĀRTIŅŠ BALODIS Jautāt | Atbildes
ANDRIS GRĪNBERGS Jautāt | Atbildes
MĀRIS OLTE
Jautāt | Atbildes
MIERVALDIS BĒRZIŅŠ
Jautāt | Atbildes
OJĀRS BEĶERIS Jautāt | Atbildes
Kalendārs
maijs 2019
M T W T F S S
« Dec    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031